Kad kļūstam par vecākiem, daudz domājam par to, kā audzināsim savus bērnus, ko viņiem mācīsim, kādas dzīves vērtības nodosim. Taču, jo lielāki viņi aug, jo vairāk apzināmies, cik lieli skolotāji bērni ir mums pašiem.
Caur bērniem varam pasauli ieraudzīt kā no jauna, atkal iemācīties par to brīnīties un priecāties.
Caur viņiem diezgan sāpīgos veidos varam ieraudzīt un apzināties arī savas nepilnības un rast motivāciju pilnveidot sevi.
Bērni atrauj mūsu pašu bērnības pieredzes vārtus, caur kuriem kopā ar princesēm dažkārt iznāk arī visādi briesmoņi, ar kuriem atkal jāpacīnas, bet tas ir tā vērts.
Bērni paplašina mūsu emocionālo pasauli - mēs spējam daudz dziļāk izjust visu emociju spektru no bērnišķīga prieka līdz kvēlojošām dusmām (uz šo viņiem ir nepārspējams talants, vai ne?).
Viņi mūs iedvesmo būt vislabākajām sevis versijām, jo apjaušam, ka bērni daudz vairāk mācās no mūsu piemēra un rīcības, nevis tā, ko stāstām, tādēļ mums ir jāmodelē tāda uzvedība, kādu sagaidām no viņiem.
Bērni ir pārbaudījums mūsu ego, jo pēkšņi ir kāds, kura vajadzības brīžiem ir svarīgākas par manām, un ir jāiemācās pagaidīt, atlikt, iepauzēt un izskaitīt līdz desmit.
Līdz ar bērniem kļūstam arī daudz ievainojamāki. Viņi ir mūsu lielākie dārgumi - tik vērtīgi, ka doma vien par viņu zaudēšanu ir neizturama. Tas ir sāpīgi, bet tā ir mīlestības cena.
Ir vērtīgi un ļoti forši apzināties šo bērnu kā skolotāju lomu savā dzīvē un pieņemt to ar pateicību, mācoties un kļūstot par labākiem cilvēkiem.
Comments